'Ja man būtu āmurs', autori Pīts Zīgers un Lī Hejs

    Kima Ruela ir tautas mūzikas rakstniece, kuras raksti ir parādījušies Billboard, West Coast Performer un NPR. Viņa ir arī tautas mūzikas žurnāla NoDepression kopienas vadītāja.mūsu redakcijas process Kima RuelaAtjaunināts 2018. gada 8. aprīlī

    Filmu “Ja man būtu āmurs” rakstīja Pīts Zīgers un Lī Hejs 1949. gadā, un to pirmo reizi ierakstīja viņu grupa “The Weavers”. The Weavers bija viena no pirmajām populārās mūzikas grupām, kas izmantoja tradīcijas, kas raksturīgas jaunattīstības jomai. Tautas mūzika , izrakt vecās tradicionālās dziesmas un izveidot pavisam jaunas dziesmas saskaņā ar šo pašu tradīciju. Viņu mūzika bija piesātināta ar harmonijām un akustisko instrumentāciju, tādējādi akustisko ģitāru ievedot grupas priekšgalā kā galveno instrumentu tautas mūzikas izpildījumā (lai gan arī Sīgera bandžo bija centrālais punkts).

    Vairāk nekā desmit gadus vēlāk, 1962. gadā, tautas atdzimšanas trio no Griničas ciemata Pēteris, Pāvils un Marija ierakstīja dziesmu un baudīja daudz lielākus panākumus ar savu versiju. Arī Trini Lopess to ierakstīja gadu vēlāk. Daudzi citi mākslinieki no visas pasaules gadu gaitā ir ierakstījuši dziesmas versijas. Starp Vēveru ierakstu un Pētera, Pāvila un Marijas dziesmu ir gūti tik plaši, paaudžu panākumi, ka tā ir kļuvusi par daļu no amerikāņu tautas mūzikas. Tas daļēji ir saistīts ar tā atkārtotu, pieejamu lirismu, kā viena un tā pati pamatstruktūra tiek atkārtota no panta uz pantu, izslēdzot dažus dziesmu tekstus. Tā ir gandrīz bērnišķīga savā vienkāršībā, kas padarījusi dziesmu pieejamu bērniem. Taču neļaujiet sevi apmānīt ar šo bērnišķīgo īpašību - dziesmu teksti, īpaši tolaik, bija diezgan radikāla deklarācija par uzticību taisnīguma, vienlīdzības un miera meklējumiem. Kad Audēji to ierakstīja, dziesma bija nedaudz apsteigusi savu laiku, bet līdz brīdim, kad Pēteris, Pāvils un Marija to ieguva, melodija lieliski iederējās 20. gadsimta 60. gadu sociālās cīņas kontekstā.

    “Ja man būtu āmurs” vēsturiskā kontekstā

    Kad Zīgers un Hejs rakstīja dziesmu, tas bija mazliet himnisks atbalsts topošajai progresīvajai kustībai, kas cita starpā lielā mērā bija vērsta uz darba tiesībām. Dziesmas vārdi norāda uz darbaspēka kustību, paņemot simbolus no darba vietas un pārvēršot tos aicinājumos rīkoties vienlīdzības virzienā. Patiešām, gan Hejs, gan Zīgers bija daļa no darbaspēka kustībām vērstā dziesmu kolektīva, ko sauca par Almanaha dziedātājiem. Sākoties Otrajam pasaules karam, almanahi izjuka, jo daudzi no viņiem (ieskaitot Zīgeru) pievienojās kara centieniem. Bet, kad karš bija beidzies, Zīgers un Hejs - kopā ar Roniju Gilbertu un Fredu Hellermanu - atkal sanāca kopā, lai izveidotu vēl vienu tautas mūzikas grupu, kuras mērķis šoreiz bija panākt komerciālus panākumus. Lai gan Audēju mērķis bija ierastā auditorija, viņu sociāli politiskās intereses joprojām bija ļoti spēcīgas, tāpēc filmas “Ja man būtu āmurs” izstrāde bija brīnišķīgs mēģinājums iežogot robežu starp viņu radikālo izcelsmi un populārās mūzikas patīkamo raksturu.





    Pirmie divi panti runā par āmura un darba zvana pārveidošanu. Trešais pants runā par “dziesmu”, kas, iespējams, ir atsauce uz arodbiedrību dziesmu vēsturi, kā arī simbols tam, ka cilvēki kolektīvi izmanto savas balsis, lai runātu savā vārdā. Pēdējais pants atgādina klausītājam, ka viņiem jau ir āmurs, zvans un dziesma, un tikai no viņiem pašiem ir atkarīgs, kā viņi izmanto šos priekšmetus.

    “Ja man būtu āmurs” un pilsoņu tiesības

    Lai gan Audēji ar dziesmu nesasniedza lielus komerciālus panākumus, tā tomēr skanēja noteiktās aprindās. Kad Pēteris, Pāvils un Marija to ierakstīja 1962. gadā, melodijas nozīme bija attīstījusies, lai tā atbilstu jaunajai pilsoņu tiesību kustībai. Āmura un zvana simboli joprojām bija spēcīgi attēli, taču svarīgākā līnija šajā laikā bija atturība, kas dziedāja par “mīlestību starp maniem brāļiem un māsām”, un pēdējā panta “taisnības āmurs”/“brīvības zvana” līnija. .